Edmunda Freimaņa juridiskā privātprakse - INTERESANTI

Ikvienam uzņēmumam, iestādei svarīgs ikkatrs darbinieks

Tue, 20 Aug 2019 21:00:00 +0000

Pēdējā laikā arvien vairāk aktuāla tēma Latvijā ir darbaspēka pietiekamība mūsu valsts darba devējiem. Faktiski Latvijā trūkst darbaspēks, jo sevišķi kvalificēts darba spēks, un darba devēji jau to dara, bet lielākā daļa plāno uzņēmuma darbības nodrošināšanai darbiniekus piesaistīt no ārvalstīm, un jo sevišķi no austrumu puses.

Tomēr, lai darbinieks justos drošs, novērtēts darba vietā, galvenā loma ir pašam darba devējam, kāda ir viņa attieksme pret darbinieku, kā ievēro tiesiskos aspektus attiecībā uz darbinieka nodarbināšanu, kā veido psiholoģisko gaisotni uzņēmumā u.t.t.

Kā pasaulē labi zināmais uzņēmējs Brensons teicis, ka klienti nav pirmajā vietā, bet darbinieks ir pirmajā vietā. Ja darba devējs rūpēsies par darbinieku, tad darbinieks parūpēsies par klientu.

Tādēļ, ja darbiniekiem vai darba devējiem rodas kādi jautājumi darba likumdošanas jomā, laipni aicināti griezties ar jautājumiem pie manis, un mēģināsim kopīgi meklēt pareizo juridisko risinājumu, kā arī uzņēmuma ekonomikas jautājumos.

Rakstā minēts arī mans viedoklis attiecībā uz komercdarbību un nodokļiem

Fri, 26 Oct 2018 20:48:00 +0000

http://jauns.lv/raksts/bizness/300081-audeju-ielas-suveniru-veikalins-bankrota-vaino-nodoklu-sistemu-musu-uzliktais-uzcenojums-bija-100-un-vecriga-tas-ir-maz?fbclid=IwAR2skdbWjd1eFxz17Un0ei-UiX47yzPrJWOppzyfKw-__gFoyQLp4VRNd1w

Par sabiedriskās kārtības uzturēšanu masu pasākumos

Fri, 26 Oct 2018 20:45:00 +0000

http://www.la.lv/tiesa-izbeidz-lietu-pret-latviesu-nacionalistu-kurs-protesteja-pret-9-maija-svinibam?fbclid=IwAR38Msbdy6ptRUv_2bp0Of5Y-NgsrQm3h-_uGCJScapkyAzJhK4l97aJd9E

Analizējot tiesas motivāciju spriedumā, jāsecina, ka šim spriedumam ir turpmāka nozīme kārtības uzturēšanas pasākumos praksei.
No sprieduma izriet, ka tādas personas, kuras pārkāpj kārtības noteikumus pasākumā, tos izraidīt drīkst tikai kārtības uzturētāji, vai arī kārtības uzturētāji ja lūdz policijai izraidīt personu no pasākuma, tad to dara policija. savukārt, ja kārtības uzturētājs nelūdz policijas palidzību, tad policija pati uz savu iniciatīvu to nedrīkst veikt. Tāpat arī pasākuma organizatora lūgums policijai izraidīt personu no pasākuma nav ņemams policijai vērā, jo ādu lūgumu var izteikt tikai kārtības uzturētājs.
Tātad, tas, kāda būs kārtība pasākumā, atkarīgs no kārtības uzturētāja. saskaņā ar tiesību aktiem, kārtības uzturētājus var noorganizēt pats pasākuma organizētājs (vairāk izskatās pēc iekšējā drošības dienesta), vai arī ārtības uzturēšanu veic apsardzes firma, kura saņēmusi licenci fiziskās apsardzes pakalpojumu sniegšanai.

Ieteicams apskatīties

Thu, 07 Apr 2016 20:02:00 +0000

90tie

Doktora studiju pabeigšana RSU

Wed, 16 Dec 2015 20:50:00 +0000

2015.gada 16.decembrī RSU notika doktorantu izlaidums, tajā skaitā DSP "Juridiskās zinātnes" doktorantu izlaidums.

E.Freimanis piedalījās Valsts policijas koledžas konferencē

Tue, 06 Oct 2015 18:06:00 +0000

2015.gada 6.oktobrī notika Valsts policijas koledžas IV Starptautiskā zinātniskā konference “Moderno tehnoloģiju izmantošana tiesībaizsardzības institūciju darbā un to darbinieku izglītošanā".

E.Freimanis konferencē uzstājās ar referātu "Moderno tehnoloģiju izmantošana apsardzes darbībā".

Referāts lasāms konferences rakstu krājumā.

http://www.policijas.koledza.gov.lv/lv/sakums

//site-268594.mozfiles.com/files/268594/MODERNO_TEHNOLOGIJU_IZMANTOSANA_APSARDZES_DARBIBA.pptx

Ģimenes attīstības veicināšana tiesiskās politikas aspektā

Thu, 24 Sep 2015 21:25:00 +0000

Ievads. Satversmes 110.pants nosaka, ka valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības. Tātad, saskaņā ar Satversmes 110.pantu valsts aizsargā ģimeni, tajā pašā laikā valsts pienākums ir veicināt ģimenes attīstību, nodrošināt sociālo drošību un tiesiskās intereses.

Latvijā vērojama ģimeņu nevienlīdzība, ir ģimenes, kuru ekonomiskais stāvoklis saucams kā nabadzība, mājoklis neatbilst cilvēcīgu dzīves apstākļu līmenim. Analizējot tiesu praksi, jāsecina, ka ir gadījumi, kad valsts iestādes labāk izvēlas bērnus šķirt no vecākiem, tos ievietojot bērnu aprūpes namos vai citās ģimenēs, kaut gan profesionāli sniedzot sociālo palīdzību un strādājot ar ģimeni kopā, būtu iespējami citādi risinājumi, kā palīdzēt ģimenēm.

Katrā attiecīgā jomā valsts izstrādā koncepciju, pamatnostādnes, attīstības plānus, lai noteiktu virzienus, mērķus un uzdevumus katras jomas attīstībai. Ģimenes aizsardzības nodrošināšanai ar 2011.gada 18.februāra Ministru Kabineta rīkojumu nr.65 atbalstītas „Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011. – 2017.gadam”. Savukārt, lai īstenotu pamatnostādnes, Ministru Kabinets šajā rīkojumā uzdevis Labklājības ministrijai izstrādāt rīcības plānu Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu īstenošanai 2012.–2014.gadā, un rīcības plānu Ģimenes valsts politikas pamatnostādņu īstenošanai 2015.–2017.gadā.

Savukārt, līdz 2015.gada 1.aprīlim Labklājības ministrijas pienākums Ministru kabinetā iesniegt pamatnostādņu īstenošanas vidusposma novērtējumu, bet līdz 2018.gada 1.aprīlim pamatnostādņu īstenošanas novērtējumu, ietverot priekšlikumus ģimenes politikas attīstībai turpmākajos gados.

Darba mērķis. Konstatēt problemātiku valsts politikas plānošanas dokumentos ģimenes attīstības veicināšanas kontekstā.

Metodes. Valsts politikas dokumentu analīze.

Rezultāti. Ģimenes attīstības veicināšanai vairākos virzienos izstrādāti valsts politikas plānošanas dokumenti. Savukārt, tieši pašas ģimenes drošības, attīstības nodrošināšanai izstrādātas „Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011.-2017.gadam”, kā arī pamatnostādņu īstenošanai izstrādāts rīcības plāns 2012.-2014.gadam, kā arī tiek izstrādāts rīcības plāns 2015.-2017.gadam.

„Ģimenes valsts politikas pamatnostādnēs 2011.-2017.gadam” noteikts politikas virsmērķis: veicināt ģimeņu nodibināšanu, stabilitāti, labklājību un sekmēt dzimstību, kā arī stiprināt laulības institūtu un tās vērtības sabiedrībā.

Rīcības plānā 2012.-2014.gadam katrai ģimenes cikla sadaļai noteikts rīcības virziens virsmērķa sasniegšanai, kā arī rīcības virziena mērķis un uzdevumi mērķa sasniegšanai.

Secinājumi. Pamatnostādnes ir vidēja termiņa plānošanas dokuments septiņiem gadiem, kurā noteikts ģimenes politikas mērķis, politikas īstenošanas darbības virzieni, politikas rezultāti un rezultatīvie rādītāji.

Pamatnostādnēs noteikti vairāki pamatprincipi: ģimenes kā sociālas un ekonomiskas vērtības princips; ģimenei labvēlīgas valsts attīstības plānošanas princips; ģimenes vajadzībām atbilstoša atbalsta princips; daudzbērnu ģimene kā nozīmīga vērtība; bērna tiesību un interešu prioritātes princips; informācijas pieejamības princips; vecāku līdztiesības princips; vecāku atbildības princips. Tādējādi no pamatnostādnēs noteiktajiem pamatprincipiem secināms, ka pamatnostādnes balstās arī uz nosacījumiem, kuri uzliek vecākiem pienākumu līdzdarboties ģimenes attīstības veicināšanā, ne tikai izlietot savas tiesības saņemt palīdzību no valsts.

Katrā jomā Pamatnostādnēs norādītas konstatētās problēmas, kuras norāda uz apstākļiem un trūkumiem, kas radušies valsts un pašvaldību institūciju neprofesionālas darbības, vai pat bezdarbības rezultātā, jo pašas sabiedrības tieša darbība nevar novērst konstatētos trūkumus.

Lai gan Pamatnostādnēs norādīts uz konstatētajām problēmām, rīcības plānā 2012.-2014.gadam veicamie uzdevumi minēti kā popularizēšana, izskaidrošana u.tml., kas nav pietiekams, lai vecinātu ģimenes attīstību.

Tā kā valsts politikas īstenošanas rezultātu novērtējums Labklājības ministrijai jāveic līdz 2015gada 1.aprīlim, uz doto brīdi nav iespējams formāli izvērtēt, kādā apjomā īstenoti izvirzītie uzdevumi.

No RSU konferences materiāliem

Bērnu un vecāku tiesiskās attiecības laulības šķiršanas gadījumos

Thu, 24 Sep 2015 21:23:00 +0000

Ievads. Saskaņā ar statistiskiem pētījumiem Latvijā ir lielākais šķirto laulību skaits uz tūkstotis iedzīvotājiem salīdzinājumā ar citām ES dalībvalstīm. Laulību šķiršanas gadījumos pusēm nepieciešams plānot turpmākos pasākumus, lai veidotu sadzīves apstākļus katrai personai atsevišķi. Ja ar savas personīgās dzīves turpmāko plānošanu varētu nerasties problēmas, tad laulībā dzimušo bērnu turpmākās dzīves jautājumos bieži vien rodas neskaidrības.

Analizējot tiesu praksi un veicot novērojumus juridiskajā praksē, jāsecina, ka sevišķi aktuāli jautājumi laulību šķiršanas gadījumos rodas, risinot bērnu dzīvesvietas un saskarsmes ar otro vecāku jautājumus. Tāpat lielāko daļu laulības šķiršanas gadījumos tiek risināts uzturlīdzekļu no otra vecāka jautājums.

Tiesisko attiecību starp bērnu un vecākiem gadījumos, kad tiek šķirta laulība, problemātiku rada tādu tiesisko normu pielietošana, lai bērnam pilnībā netiktu nodarīts psiholoģisks kaitējums, jo lietās, kad tiek lemti jautājumi par bērna dzīvesvietas noteikšanu, saskarsmes ar otru vecāku jautājumi, tiek veikta bērna aptaujāšana no dažādu valsts un pašvaldību institūciju puses, piemēram, obligāts nosacījums šādu lietu lemšanā tiesā ir bāriņtiesas pieaicināšana, kura lietas izskatīšanas gaitā veic bērna aptaujāšanu, abu vecāku dzīvesvietu apskati, un šādas darbības rada satraukumus, pārdzīvojumus bērnā.

Darba mērķis un metodes. Darba mērķis ir noskaidrot tiesību normu pielietošanas problemātiku bērnu un vecāku tiesisko attiecību regulēšanai laulību šķiršanas gadījumos. Lai sasniegtu darba mērķi, nepieciešams izpētīt tiesu praksi par esošo problemātiku, analizēt Latvijā spēkā esošās tiesību normas bērnu tiesību aizsardzības jautājumos.

Rezultāti. Tiesu praksē konstatējami spriedumi, kuri atspoguļo dažādu tiesu argumentus lietās par vecāku un bērnu tiesisko attiecību noregulēšanu laulību šķiršanu gadījumos.

Bērnu tiesību aizsardzību veic vairāki tiesību akti, tomēr valsts un pašvaldību institūcijām bieži vien nav skaidrību, kā un kurai institūcijai ir jāpielieto tiesību normas.

Secinājumi. Tiesu praksē vērojama dažādu spriedumu esamība, kuri pēc sprieduma motivācijas daļas atšķiras pretēji viens otram, kaut gan faktiskie apstākļi ir līdzīgi. Šādu spriedumu esamība norāda uz apstākli, ka tiesām nav vienotas izpratnes par pareizu tiesību normu pielietošanu laulību šķiršanas gadījumos bērnu tiesību aizsardzībai.

Bieži bāriņtiesām nav pareizas izpratnes par bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu ar tiesību normu palīdzību, un kādam no vecākiem tās iesaka griezties tiesā, lai risinātu radušās domstarpības vecāku starpā par bērnu aizgādības jautājumiem. Tāpat, par tiesību normu nepareizu izpratni norāda gadījumi, kad netiek veikta valsts un pašvaldību iestāžu savstarpēja koordinācija, lai pēc iespējas ātrāk un efektīvāk nodrošinātu bērnu tiesību aizsardzību laulību šķiršanas gadījumos.

No RSU konferences materiāliem

Paternitātes noteikšanas tiesiskā atbilstība mūsdienu sabiedrības prasībām

Thu, 24 Sep 2015 21:20:00 +0000

Ievads. Viens no sabiedrības pastāvēšanas svarīgākajiem priekšnoteikumiem ir ģimene. Ģimene kā institūts ir pamats sabiedrības un valsts labklājībai, kas arī veic vairākas svarīgas funkcijas, nodrošinot bērnu sagatavošanu patstāvīgai dzīvei, sniedzot savstarpēju atbalstu ģimenes locekļiem, rūpējoties vienam par otru. No ģimenes atkarīga ir demogrāfiskā situācija, stabilitāte valstī.

Visbiežāk sabiedrībā jēdziens „ģimene” saprotama kā vīrieša un sievietes laulība, kurā ir dzimuši arī bērni. Tomēr, Eiropā, tajā skaitā Latvijā, kā arī citās pasaules valstīs arvien lielāka pieaug tendence pāriem dzīvot kopā, nereģistrējot laulību, vai arī pat dzīvot atsevišķi, neveidojot kopdzīvi. Lai arī personas nav reģistrējušas savu kopdzīvi laulībā, viņu attiecībās tāpat kā laulāto attiecībās dzimst bērni. Taču pēc bērna piedzimšanas mēdz būt gadījumi, kad rodas problēmas bērna tēva noteikšanā (paternitātes atzīšanā vai noteikšanā).

Civillikuma, Ģimenes tiesību daļas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2012.gada 31.decembrim, tika paredzēta paternitātes noteikšanas kārtība gadījumos, ja bērna bioloģiskais tēvs labprātīgi nevēlas atzīt paternitāti. Tāpat tika paredzēta paternitātes brīvprātīga atzīšana, kā arī tika prezumēts, ka laulībā dzimuša bērna tēvs ir bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums). Paternitātes pieņēmumu varēja apstrīdēt tikai tiesā Civillikumā minētās personas. Nepareiza paternitātes pieņēmuma gadījumā tika ierobežotas bērna, bērna bioloģiskā tēva un bērna tēva, kurš ierakstīts par tādu dzimšanas reģistrā, tiesības, un atsevišķos gadījumos uzlikti nepamatoti pienākumi, kā piemēram, bērna tēva, kurš gan nav bērna bioloģiskais tēvs, ar tiesas spriedumu uzlikts pienākums maksāt uzturlīdzekļus bērna uzturam, laulības šķiršanas gadījumā.

Civillikuma jaunā redakcijā, kura spēkā no 2013.gada 1.janvāra 146.panta otrā daļa paredz paternitātes pieņēmumu, taču piektā daļa nosaka gadījumu, kad paternitātes pieņēmums nav spēkā, t.i., paternitātes pieņēmums nav spēkā, ja paternitāte noteikta atbilstoši Civillikuma 155.panta astotās daļas kārtībā.

Savukārt, Civillikuma 155.panta astotā daļa nosaka, ka paternitāti var atzīt arī tad, ja bērna māte, bērna mātes vīrs vai bērna mātes bijušais vīrs un bērna bioloģiskais tēvs personiski iesniedz kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā vai dzimtsarakstu nodaļai adresētu iesniegumu, uz kura notariāli apliecināts iesniedzēju paraksta īstums. Tādējādi likumdevējs padarījis vienkāršāk risināmus jautājumus gadījumos, ja bērna bioloģiskais tēvs nav bērna mātes vīrs, t.i., bet bērna māte sastāv laulībā ar citu personu.

Lai arī likumdevējs padarījis vienkāršāk risināmu Civillikuma 155.panta astotā daļā norādīto gadījumu, varētu rasties problēma gadījumā, ja starp bērna bioloģisko tēvu un bērna mātes vīru pastāv naids, tādēļ padarot neiespējamu kopīga iesnieguma dzimtsarakstu nodaļā iesniegšanu. Tomēr šajā gadījumā iespējams dzimtsarakstu nodaļā iesniegt iesniegumu, uz kura notariāli apliecināts iesniedzēju paraksta īstums. Līdz ar to varētu būt iespējama katras lietā iesaistītās personas atsevišķa ierašanās pie notāra, lai parakstītu šo kopīgo iesniegumu.

Autors Civillikumā saskata nepareizu risinājumu gadījumos, kad bērnam pašam rodas nepieciešamība apstrīdēt paternitāti. Civillikuma 149.panta ceturtā daļa nosaka, ka bērns pats var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, savukārt, Civillikuma 156.panta 4.daļa nosaka, ka bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt pēc pilngadības sasniegšanas divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņš uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Bērnam pašam nav iespējams apstrīdēt paternitātes pieņēmumu pēc pilngadības sasniegšanas gadījumā, ja persona uzzina par nepareizā paternitātes pieņēmuma esamību vēlākā laikā, ne divu gadu termiņā pēc pilngadības sasniegšanas, t.i., līdz 20 gadu vecumam.

Autors uzskata, ka nav nepieciešams noteikt laika intervālu, ierobežojumu, kurā drīkst apstrīdēt paternitāti, jo formāli nepareizs paternitātes pieņēmums vai atzīšana nav patiess ieraksts dzimšanas reģistrā, tādēļ lielāka uzmanība pievēršama ieraksta dzimšanas reģistrā atbilstībai patiesai situācijai kopumā.

Kā Civillikums, tā arī Civilprocesa likums paredz paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu. Lai apstrīdētu paternitātes pieņēmumu, tiesai jāiegūst pierādījumi, ka dzimšanas reģistrā ierakstītais vīrietis nav bērna bioloģiskais tēvs. Varētu būt gadījumi, kad sarežģīti iegūt pārliecinošus pierādījumus paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai, kā, piemēram, mātes vai bērna bioloģiskā tēva atrašanās citā valstī, tādējādi padarot sarežģītāku paraugu iegūšanu bioloģiskās ekspertīzes veikšanai. Juridiskā praksē minami gadījumi, kad bērna māte apstiprina, ka dzimšanas reģistrā ierakstītais vīrietis nav bērna bioloģiskais tēvs, uzskatot, ka viņas teiktais ir pietiekams arguments, lai tiesa apmierinātu prasību par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu. Tomēr, Civilprocesa likuma 246.panta kārtībā bērna mātes apstiprinājums un par bērna tēvu ierakstītā vīrieša paskaidrojumi, ka viņš prasību atzīst, bez pārliecinošiem citiem pierādījumiem, nav pamats prasības apmierināšanai. Par pārliecinošiem pierādījumiem var kalpot bioloģiskās ekspertīzes atzinums par bērna bioloģisko izcelsmi. Tāpat par pierādījumu uzskatāmi bērna bioloģiskā tēva, kurš lietā pieaicināts kā trešā persona, paskaidrojumi, ka viņš atzīst sevi par bērna bioloģisko tēvu, un vēlas sevi par tādu reģistrēt dzimšanas reģistrā. Tomēr būtu nepieciešams arī rast pierādījumus trešās personas paskaidrojumiem.

Darba mērķis. Izpētīt un analizēt paternitātes noteikšanas un apstrīdēšanas tiesiskās īpatnības mūsdienu sabiedrības prasībām, konstatēt trūkumus tiesību normās.

Metodes. Juridisko tekstu un literatūras analīze, tiesu prakses analīze.

Rezultāti. 2013.gada 1.janvārī stājās spēkā izmaiņas Civillikumā un Civilprocesa likumā, tajā skaitā Civillikuma pirmā daļā „Ģimenes tiesības”. Likumdevējs Civillikumā paredzējis iespēju par tēvu dzimšanas reģistrā ierakstīt personu, kura ir bioloģiskais bērna tēvs, bet nav bērna mātes vīrs, gadījumā, ja bērna māte sastāv laulībā ar citu personu.

Lai arī Civillikumā paredzēta iespēja personai pašai pēc pilngadības sasniegšanas apstrīdēt paternitātes atzīšanu divu gadu laikā no brīža, kad viņa uzzinājusi, ka dzimšanas reģistrā ierakstītā persona nav viņas bioloģiskais tēvs, tomēr paternitātes pieņēmumu personai iespējams apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas.

Pētījuma gaitā konstatētas nepilnības civilprocesuālā aspektā, šauras pierādījumu bāzes noteikšanā paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai.

Secinājumi. Veiktās izmaiņas Civillikumā un Civilprocesa likumā nav pilnīgi atbilstošas mūsdienu sabiedrības prasībām, tajā skaitā paternitātes noteikšanas un apstrīdēšanas jautājumos.

Nepieciešams izstrādāt vienotu metodiku pierādījumu novērtēšanā paternitātes noteikšanas un apstrīdēšanas lietās. Pamatā esošie divu veidu pierādījumi – bioloģiskā ekspertīze un/vai trešās personas paskaidrojumi nav pietiekami prasības apmierināšanai.

No RSU konferences rakstiem

Jautājumi par Civilprocesiem

Sun, 06 Sep 2015 20:21:46 +0000

Šajā sadaļā varat jautāt par neskaidrībām Civilprocesos, kā arī vispār Privāto tiesību jomā, kā arī sniegt savus komentārus.