Daugavpils universitātes konferences tēzes

Mg.iur. Edmunds Freimanis

Bērnu un vecāku tiesisko attiecību aspekti atsevišķu izdarīto administratīvo pārkāpumu gadījumos

Eiropas Savienības dalībvalstīs, tajā skaitā arī Latvijā, arvien biežāk masu saziņas līdzekļos parādās informācija par bērnu tiesību pārkāpumiem, kurus izdara bērni paši vai arī viņu vecāki vai personas, kuras aizstāj vecākus. Līdz ar to tiesībpārkāpumus varētu iedalīt tādās kā divās grupās – tiesībpārkāpumi, kurus izdara paši nepilngadīgie, Latvijā tās ir personas, kuras sasniegušas 14 gadu vecumu un ir saucamas pie juridiskās atbildības, un tiesībpārkāpumi, kurus izdara vecāki vai personas kas viņus aizstāj, attiecībā pret nepilngadīgajiem.

Tomēr, visbiežāk ir gadījumu, kad, neskatoties uz apstākli, ka tiešās vecāka darbībās nevarētu saskatīt tiesībpārkāpumus, taču netieši jebkurā gadījumā vecāks saucams pie juridiskās atbildības. Kā piemēru varētu minēt atbildību vecākam par bērna aprūpes pienākumu nepildīšanu, tātad prettiesisku bezdarbību, gadījumos, kad tiešas prettiesiskas darbības veicis bērns, arī tajos gadījumos, kad bērns sasniedzis 14 gadu vecumu un pats juridiski atbild par izdarīto tiesībpārkāpumu.

Situācija, kad arī vecākiem tiek piemērota juridiskā atbildība par bērnu izdarītajiem tiesībpārkāpumiem, skaidrojama ar Civillikumā noteiktajiem vecāku pienākumiem, veicot bērna aprūpi. Secinājums rezultātā tiek izdarīts tāds, ka, apstāklis bērna prettiesiskai rīcībai ir vecāka aprūpes pienākumu nepildīšana, tātad, vecāks nav paredzējis visas iespējamās bērna darbības un rezultātā nav veicis nepieciešamos pasākumus, lai bērns neizdarītu tiesību pārkāpumus.

Tomēr, lai gan no juridiskā viedokļa varētu piekrist likumdevēja noteiktajam, tomēr pastāv problemātika noteikt tieši tādas vecāka rīcības, lai tiktu ievēroti tiesību aktos noteiktie nosacījumi.

 

 

RSU konferences raksts

Objektivitātes princips bērnu un vecāku tiesiskās attiecībās un ar to saistītā problemātika

Edmunds Freimanis

Rīgas Stradiņa universitāte, doktora studiju programma „Juridiskās zinātnes”, Latvija

 

Ievads

Saskaņā ar Satversmes 110.pantu, valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības. Savukārt, bērnu tiesību aizsardzību valsts nodrošina ar institūciju darbību, kā, piemēram, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, policijas, bāriņtiesu, Tiesas palīdzību.

Veicot tiesu prakses izpēti, jāsecina, ka valsts institūcijas, kā, piemēram, bāriņtiesas, lemjot jautājumus bērnu tiesību un interešu aizsardzības jomā, bieži pieņēmušas lēmumus, kuri tieši pretēji – neveic bērnu interešu aizstāvību, kā arī pārkāpj personas (vecāku) tiesības uz ģimeni, konkrēti, pilnvērtīgi veikt savu bērnu aizgādību (aprūpi). Kā pierādījumi institūciju prettiesisku lēmumu pieņemšanai jāņem vērā tiesu spriedumi, ar kuriem atcelti institūciju lēmumi.

Savukārt, saskaņā ar Administratīvā procesa likumu, iestāde, pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti, iestādei jāizvērtē visi lietā esošie pierādījumi, apstākļi u.c. No tiesu prakses secināms, ka iestāžu pieņemto lēmumu atcelšanas iemesls bijis lietu izskatīšana, objektīvi neizvērtējot visus apstākļus, pieļaujot kļūdainus apsvērumus, bieži vien vadoties no subjektīviem uzskatiem vai priekšstatiem.

Objektivitātes principa ievērošanas problemātiku norāda apstākļi, kad bērnu un vecāku tiesisko attiecību aspektā nav konkrētu tiesību normu, kurās būtu tieši norādīti apstākļi, pazīmes, kuru esamības gadījumos jāveic bērnu vai vecāku tiesību ierobežošana un interešu aizstāvēšana.

Darba mērķis

Konstatēt problemātiku objektivitātes principa pārkāpšanas aspektā bērnu un vecāku tiesiskajās attiecībās.

Metodes

Juridisko tekstu un literatūras analīze, tiesu prakses analīze.

Rezultāti

No tiesu spriedumiem konstatējams, ka bāriņtiesas attiecībā uz vienu vai abiem vecākiem pieņēmušas nelabvēlīgus lēmumus par bērna ikdienas aizgādības tiesību pārtraukšanu, līdz 2012.gada 31.decembrim bērna aprūpes tiesību atņemšanu. Savukārt, bērna vecāki pārsūdzējuši tiesā bāriņtiesu pieņemtos nelabvēlīgos lēmumus, kā rezultātā tiesas tos ir atcēlušas, vai uzlikušas par pienākumu bāriņtiesai pieņemt personai labvēlīgu lēmumu.

Civillikuma 203.pants bāriņtiesai nosaka tiesības vecākam pārtraukt aizgādības tiesības uz bērnu, šajā pantā minētajos gadījumos. Tomēr uzskatāms, ka dotā tiesību normā konstatējami trūkumi, tādēļ bāriņtiesa varētu pieņemt attiecīgos lēmumus, pārkāpjot objektivitātes principu, vadoties no subjektīviem uzskatiem un izdarot kļūdainus secinājumus.

Labklājības ministrijā izstrādāti metodiskie ieteikumi bāriņtiesām, lemjot jautājumus par bērna aprūpes tiesību atņemšanu, tajos norādīti uzdevumi, kuri jāveic, lai konstatētu Civillikuma 203.pantā minētos apstākļus, tomēr metodiskajiem ieteikumiem nav likuma spēks, lai tie būtu obligāti saistoši bāriņtiesām.

Secinājumi

Tiesību normās nav noteikti konkrēti norādījumi, pie kādiem apstākļiem ierobežojamas vecāku tiesības uz bērna aizgādības realizēšanu.

Trūkumu tiesību normās rezultātā iespējama iestāžu nelabvēlīgu lēmumu pieņemšana, vadoties no subjektīviem uzskatiem, priekšstatiem, pārkāpjot objektivitātes principu.

Nepieciešamas tiesību normas, kurās tiktu noteikta veicamo pasākumu secība, pazīmes, bērna vecāku un bāriņtiesas sadarbības rezultātā veicamie pasākumi, pirms tiek pieņemti lēmumi par vecāku tiesību ierobežošanu uz bērnu aizgādības realizēšanu.