Aktuāls bērnu tiesību aizsardzībā

Veicot pētniecību ģimenes tiesību jomā, varētu būt svarīgi noskaidrot un analizēt pēdējā laikā masu medijos izskanējušās aktualitātes bērnu tiesību pārkāpumu jomā.

Bērnu tiesības pašas par sevi atsevišķi nav nodalītas ne ar starptautiskajiem tiesību aktiem, ne ar mūsu valsts tiesību aktiem. Bērnu tiesības ietilpst vispārējo cilvēktiesību ietvaros. Tomēr, salīdzinājumā ar pieauguša cilvēka tiesībām, bērna tiesībām no valsts puses pievēršama īpaša uzmanība, kuru veic ar valsts un pašvaldību iestāžu palīdzību.

Ja paskatās valsts politikas plānošanas dokumentus, kā arī klausoties pie varas esošajos politiķos, redzams, ka valsts ģimeni definē kā laulību starp vīrieti un sievieti, un šajā laulībā dzimušos bērnus. Tādēļ bieži vien sabiedrībā rodas jautājums par to, k akas tad ta sir par veidojumu, kurā personas dzīvo kopā nereģistrējot laulību, un audzina šādā savienībā dzimušos bērnus?  No šādas valsts nostājas tādēļ sabiedrībā rodas tāda negatīva attieksme pret ģimenes jēgu kā tādu. No šādas attieksmes tad arī visvairāk cieš bērni, jo vecāki pienākumus rūpēties par bērniem uztver pavirši. Protams, šādu apgalvojumu nevar teikt par visām šāda veida ģimenēm, jo arī laulību gadījumā ir situācijas, kad tiek veikta visāda veida vardarbība pret bērniem, kā arī laulāto starpā.

Nākošā problēma bērnu tiesību aizsardzībā ir daudzo valsts un pašvaldību iestāžu, kuras veic bērnu aizsardzību, esamība kā tāda un sadarbības trūkums šo iestāžu starpā.

Bērnam piedzimstot, viņa attīstības kontroli veic daudz dažādu subjektu. Pirmkārt, vistiešākā veidā par bērnu attīstību atbildīgi ir vecāki, taču vēl bērna attīstībai seko līdzi tādas iestādes un personas, kā ģimenes ārsts, kurš seko bērna veselībai, pašvaldība – ar bērna dzimšanas fakta reģistrācijas veikšanu, sociālie dienesti, bāriņtiesa, valsts un pašvaldības policija, ja nepieciešams, izglītības iestādes – bērnudārzi, vēlāk skolas, un citi. Līdz ar to pamatoti rodas jautājums, kā var notikt tādi gadījumi, kā Dobelē un citi, ja jau tik daudz personām ir jārūpējas par bērna attīstību? Manuprāt, ka jau atbilde sāk lēnām rasties, veicot pārbaudes un izmeklēšanu Dobeles gadījumā. Šeit jau parādās, ka tiesa pat pieņēmusi lēmumu pret varmāku par nošķiršanu, sociālais dienests vairāk vai mazāk bija iesaistīts šīs ģimenes sadarbībā, taču tagad dzirdam, ka katra iestāde pati par sevi ar saviem jautājumiem nodarbojusies, bet tādas kompleksas darbības nav bijušas, nemaz nerunājot, ka bāriņtiesai pat neesot zināms bijis par šīs ģimenes problēmām, policijai neesot bijusi informācija, ka varmāka atgriezies ģimenē, neskatoties uz spēkā esošo tiesas lēmumu par nošķiršanu. Pēc likuma ir tā, ka, ja ties air pieņēmusi lēmumu par nošķiršanu, varmāka nedrīkst tuvoties upurim arī tad, ja upuris vēlāk neiebilst pret tikšanos ar varmāku. Varmākam vispirms jāgriežas tiesā ar pieteikumu, lai atceļ šo aizliegumu, un tad tikai, ja tiesa atceļ liegumu, tad drīkst tikties ar upuri. Tā kā arī šajā gadījumā, lai gan zināja valsts iestādes par to, ka varmāka dzīvo kopā ar upuri, pat ģimenē, kurā ir bērni, bet, uzskatu, ka iestādes attiecīgās ir apzināti veikušas nolaidību, nepievēršot uzmanību šim apstāklim. Līdz ar to kopumā var teikt, ka šajā gadījumā izpaužas šo iestāžu neieinteresētība, kura veido sadarbības trūkumu, un nu rezultāts ir tāds, kāds viņš ir. Un šādi gadījumi ir bijuši vairāki, kur cēlonis ir augstāk minētais.

Cilvēks ir tāda būtne, ja par uzlikto pienākumu nepildīšanu nebūs paredzēts piespiedu mehānisms, respektīvi, sankcijas, tad labāk izvairīsies no pienākumu veikšanas nekā tos veiks. Iestādēs strādā cilvēki, kuri arī veido iestāžu uzskatus tādus pašus. Labklājības ministrijas pārstāve jau kādā intervijā sacīja, ka Latvijā faktiski nav likumu, kas uzliktu pienākumu sadarboties iestāžu starpā, pat īsts mehānisms šādai sadarbībai nav nekur noteikts. Un jāpiebilst, ka līdz ar to arī nav paredzētas nekādas sankcijas, ja iestādes sadarbību neveiktu. Tādēļ uzskatāms, ka problēma jārisina valsts līmenī, vispirms to pašu ministriju līmenī, kuras ar saviem iekšējiem mehānismiem noteiktu sadarbības veikšanas metodikas.

Savulaik, pamatojot savu demisijas iemeslu, V.Dombrovskis uzņēmās politisko atbildību par Zolitūdes traģēdiju. Arī Dobeles gadījums ir traģēdija, un šajā gadījumā politiķiem būtu jāuzņemas politiskā atbildība, ja atklāsies, ka šāda traģēdija notika attiecīgo iestāžu nolaidības. Ministrijas vistiešākā veidā atbildīgas, ja to pārraudzībā esošās iestādes nav rīkojušās tā, kā bija jārīkojas.

Es neticu tiem publiskajā telpā paustajiem apgalvojumiem, ka bāriņtiesa neko nezināja par šo ģimeni Dobelē. Uzskatu, ka zināja pietiekami daudz. No savas juridiskās prakses varu pateikt to, ka bāriņtiesu lielākā problēma ir to darbinieku kompetences trūkums. Bāriņtiesu likums bāriņtiesas vadītājam nosaka plašu izglītības spektru, par bāriņtiesas vadītāju var būt persona, kurai ir pedagoģiskā izglītība, vai juridiskā izglītība u.c. Līdz ar to rodas šaubas, vai persona ar pedagoģisko izglītību spēj pilnvērtīgi risināt juridiskus jautājumus, tāpat bez iestāžu vadības specialitātes iespējams organizēt pilnvērtīgu iestādes darbu un arī sadarbību starp ar citām iestādēm. No pieredzes varu teikt, ka arī bāriņtiesu locekļi ir ar dažāda veida profesionalitātes spektru. Vai kaut kāda “omīte”, kura pašvaldībā vai nu dara kādus palīgdarbus vai jau pensijā, spēj spriest racionālu lēmumu ģimenes, bērna interesēs? Varu apgalvot, ka nē. Praksē minami gadījumi, kad bāriņtiesa vēlas parādīt savu varenību, jauc savas intereses ar bērna interesēm, un lēmumu pieņem, lai aizstāvētu savas intereses, bet bērna interesēm tiek pieņemts neatbilstošs lēmums, kuru pēc tam Administratīvā rajona tiesa atcēlusi.

Bāriņtiesu darbiniekiem bieži vien negribas iejaukties ģimenes problēmās, jo tie paši darbinieki turpat kaimiņos dzīvo šīm ģimenēm, un pa ielu kopā vien būs jāiet. Savulaik Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija jau radīja rezonansi un atklāja pat smagus pārkāpumus bāriņtiesu darbā.

Primārā institūcija, kurai jāuzrauga bērnu tiesību aizsardzība tieši ir bāriņtiesa. Sociālie dienesti pašvaldībā veic sociālās palīdzības organizēšanu personām, kurām tā nepieciešama. Sociālajam dienestam var pārmest šo bezdarbību, kad netika ziņots bāriņtiesai par šo ģimeni, jo šajā ģimenē ir bērni, un bija jāinformē bāriņtiesa, kura tad lai veic izvērtējumu, vai bērniem draud briesmas ģimenē vai nē. Tad arī būtu narkomānijas atkarības konstatēšana, policijas informēšana, ja policija to vēl nezināja, iespējams, bērnu izņemšana no ģimenes, un rezultātā šāda traģiska gadījuma nebūtu bijis.

Nav komentāru

Komentēt