Paternitātes noteikšanas tiesiskā atbilstība mūsdienu sabiedrības prasībām
Ievads. Viens no sabiedrības pastāvēšanas svarīgākajiem priekšnoteikumiem ir ģimene. Ģimene kā institūts ir pamats sabiedrības un valsts labklājībai, kas arī veic vairākas svarīgas funkcijas, nodrošinot bērnu sagatavošanu patstāvīgai dzīvei, sniedzot savstarpēju atbalstu ģimenes locekļiem, rūpējoties vienam par otru. No ģimenes atkarīga ir demogrāfiskā situācija, stabilitāte valstī.
Visbiežāk sabiedrībā jēdziens „ģimene” saprotama kā vīrieša un sievietes laulība, kurā ir dzimuši arī bērni. Tomēr, Eiropā, tajā skaitā Latvijā, kā arī citās pasaules valstīs arvien lielāka pieaug tendence pāriem dzīvot kopā, nereģistrējot laulību, vai arī pat dzīvot atsevišķi, neveidojot kopdzīvi. Lai arī personas nav reģistrējušas savu kopdzīvi laulībā, viņu attiecībās tāpat kā laulāto attiecībās dzimst bērni. Taču pēc bērna piedzimšanas mēdz būt gadījumi, kad rodas problēmas bērna tēva noteikšanā (paternitātes atzīšanā vai noteikšanā).
Civillikuma, Ģimenes tiesību daļas redakcijā, kas bija spēkā līdz 2012.gada 31.decembrim, tika paredzēta paternitātes noteikšanas kārtība gadījumos, ja bērna bioloģiskais tēvs labprātīgi nevēlas atzīt paternitāti. Tāpat tika paredzēta paternitātes brīvprātīga atzīšana, kā arī tika prezumēts, ka laulībā dzimuša bērna tēvs ir bērna mātes vīrs (paternitātes pieņēmums). Paternitātes pieņēmumu varēja apstrīdēt tikai tiesā Civillikumā minētās personas. Nepareiza paternitātes pieņēmuma gadījumā tika ierobežotas bērna, bērna bioloģiskā tēva un bērna tēva, kurš ierakstīts par tādu dzimšanas reģistrā, tiesības, un atsevišķos gadījumos uzlikti nepamatoti pienākumi, kā piemēram, bērna tēva, kurš gan nav bērna bioloģiskais tēvs, ar tiesas spriedumu uzlikts pienākums maksāt uzturlīdzekļus bērna uzturam, laulības šķiršanas gadījumā.
Civillikuma jaunā redakcijā, kura spēkā no 2013.gada 1.janvāra 146.panta otrā daļa paredz paternitātes pieņēmumu, taču piektā daļa nosaka gadījumu, kad paternitātes pieņēmums nav spēkā, t.i., paternitātes pieņēmums nav spēkā, ja paternitāte noteikta atbilstoši Civillikuma 155.panta astotās daļas kārtībā.
Savukārt, Civillikuma 155.panta astotā daļa nosaka, ka paternitāti var atzīt arī tad, ja bērna māte, bērna mātes vīrs vai bērna mātes bijušais vīrs un bērna bioloģiskais tēvs personiski iesniedz kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā vai dzimtsarakstu nodaļai adresētu iesniegumu, uz kura notariāli apliecināts iesniedzēju paraksta īstums. Tādējādi likumdevējs padarījis vienkāršāk risināmus jautājumus gadījumos, ja bērna bioloģiskais tēvs nav bērna mātes vīrs, t.i., bet bērna māte sastāv laulībā ar citu personu.
Lai arī likumdevējs padarījis vienkāršāk risināmu Civillikuma 155.panta astotā daļā norādīto gadījumu, varētu rasties problēma gadījumā, ja starp bērna bioloģisko tēvu un bērna mātes vīru pastāv naids, tādēļ padarot neiespējamu kopīga iesnieguma dzimtsarakstu nodaļā iesniegšanu. Tomēr šajā gadījumā iespējams dzimtsarakstu nodaļā iesniegt iesniegumu, uz kura notariāli apliecināts iesniedzēju paraksta īstums. Līdz ar to varētu būt iespējama katras lietā iesaistītās personas atsevišķa ierašanās pie notāra, lai parakstītu šo kopīgo iesniegumu.
Autors Civillikumā saskata nepareizu risinājumu gadījumos, kad bērnam pašam rodas nepieciešamība apstrīdēt paternitāti. Civillikuma 149.panta ceturtā daļa nosaka, ka bērns pats var apstrīdēt paternitātes pieņēmumu divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, savukārt, Civillikuma 156.panta 4.daļa nosaka, ka bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt pēc pilngadības sasniegšanas divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņš uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Bērnam pašam nav iespējams apstrīdēt paternitātes pieņēmumu pēc pilngadības sasniegšanas gadījumā, ja persona uzzina par nepareizā paternitātes pieņēmuma esamību vēlākā laikā, ne divu gadu termiņā pēc pilngadības sasniegšanas, t.i., līdz 20 gadu vecumam.
Autors uzskata, ka nav nepieciešams noteikt laika intervālu, ierobežojumu, kurā drīkst apstrīdēt paternitāti, jo formāli nepareizs paternitātes pieņēmums vai atzīšana nav patiess ieraksts dzimšanas reģistrā, tādēļ lielāka uzmanība pievēršama ieraksta dzimšanas reģistrā atbilstībai patiesai situācijai kopumā.
Kā Civillikums, tā arī Civilprocesa likums paredz paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu. Lai apstrīdētu paternitātes pieņēmumu, tiesai jāiegūst pierādījumi, ka dzimšanas reģistrā ierakstītais vīrietis nav bērna bioloģiskais tēvs. Varētu būt gadījumi, kad sarežģīti iegūt pārliecinošus pierādījumus paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai, kā, piemēram, mātes vai bērna bioloģiskā tēva atrašanās citā valstī, tādējādi padarot sarežģītāku paraugu iegūšanu bioloģiskās ekspertīzes veikšanai. Juridiskā praksē minami gadījumi, kad bērna māte apstiprina, ka dzimšanas reģistrā ierakstītais vīrietis nav bērna bioloģiskais tēvs, uzskatot, ka viņas teiktais ir pietiekams arguments, lai tiesa apmierinātu prasību par paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanu. Tomēr, Civilprocesa likuma 246.panta kārtībā bērna mātes apstiprinājums un par bērna tēvu ierakstītā vīrieša paskaidrojumi, ka viņš prasību atzīst, bez pārliecinošiem citiem pierādījumiem, nav pamats prasības apmierināšanai. Par pārliecinošiem pierādījumiem var kalpot bioloģiskās ekspertīzes atzinums par bērna bioloģisko izcelsmi. Tāpat par pierādījumu uzskatāmi bērna bioloģiskā tēva, kurš lietā pieaicināts kā trešā persona, paskaidrojumi, ka viņš atzīst sevi par bērna bioloģisko tēvu, un vēlas sevi par tādu reģistrēt dzimšanas reģistrā. Tomēr būtu nepieciešams arī rast pierādījumus trešās personas paskaidrojumiem.
Darba mērķis. Izpētīt un analizēt paternitātes noteikšanas un apstrīdēšanas tiesiskās īpatnības mūsdienu sabiedrības prasībām, konstatēt trūkumus tiesību normās.
Metodes. Juridisko tekstu un literatūras analīze, tiesu prakses analīze.
Rezultāti. 2013.gada 1.janvārī stājās spēkā izmaiņas Civillikumā un Civilprocesa likumā, tajā skaitā Civillikuma pirmā daļā „Ģimenes tiesības”. Likumdevējs Civillikumā paredzējis iespēju par tēvu dzimšanas reģistrā ierakstīt personu, kura ir bioloģiskais bērna tēvs, bet nav bērna mātes vīrs, gadījumā, ja bērna māte sastāv laulībā ar citu personu.
Lai arī Civillikumā paredzēta iespēja personai pašai pēc pilngadības sasniegšanas apstrīdēt paternitātes atzīšanu divu gadu laikā no brīža, kad viņa uzzinājusi, ka dzimšanas reģistrā ierakstītā persona nav viņas bioloģiskais tēvs, tomēr paternitātes pieņēmumu personai iespējams apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas.
Pētījuma gaitā konstatētas nepilnības civilprocesuālā aspektā, šauras pierādījumu bāzes noteikšanā paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai.
Secinājumi. Veiktās izmaiņas Civillikumā un Civilprocesa likumā nav pilnīgi atbilstošas mūsdienu sabiedrības prasībām, tajā skaitā paternitātes noteikšanas un apstrīdēšanas jautājumos.
Nepieciešams
izstrādāt vienotu metodiku pierādījumu novērtēšanā paternitātes noteikšanas un
apstrīdēšanas lietās. Pamatā esošie divu veidu pierādījumi – bioloģiskā
ekspertīze un/vai trešās personas paskaidrojumi nav pietiekami prasības
apmierināšanai.
No RSU konferences rakstiem